Aikido ir veco austrumu cīņu mākslu pēctecis. Tas iekļauj sevī japāņu cilvēka priekšstatu par sevis pilnveidošanu, ceļu uz harmoniju.

1948. gada 9. februārī tika atzīta jaunā sabiedrība Aikikai un aikido sāka lēnām, bet pārliecinoši atdzimt.

Pēc O-senseja nāves izveidotās skolas vadīja viņa dēls Kishomaru Uesiba un tagad viņa mazdēls Moriteru Uesiba. Pilnībā pieņēmis atbildību par cīņas mākslu, Kisomaru Uesiba nolēma popularizēt aikido ne tikai Japānā, bet arī plašai publikai ārpus tās. Par savu mērķi viņš nostādīja mācības pareizas izpratnes audzināšanu un tālāku tās attīstību. Lai to sasniegtu bija nepieciešams izstrādāt apmācības sistēmu, dibināt organizatoriskas struktūras un uzlabot vadīšanu u.t.t.

O-Sensei Morihejs Uesiba dzimis 1883.gada 14.decembrī Japānas pilsētiņā Tanabe, kas atrodas Vakajamas prefekturā. Atbilstoši tajā laikā pastavošajām tradīcijām, jau no pašas bērnības audzināšana pagāja dzen-budisma garā un pēc samuraja cieņas kodeksa busido (kareivja ceļš) noteikumiem. Šis kodekss sastāvēja no senatnē izveidotās daļas un daļas, kuru regulāri papildināja slavenākie kareivji, kas sevī ietvēra morālos un grūtos dzīves likumus. Jauno samuraju audzināšana bija nesaraujami saistīta ar cīņas mākslas (bu-džitsu) apguvi un balstījās uz skolnieka bezierunu pakļaušanos savam skolotājam

No 18 gadu vecuma, lai iegūtu patstāvību dzīvē, līdztekus tirdzniecības amatam, viņš nodarbojās ar saspringtiem fiziskiem treniņiem. Neskatoties uz smagajiem dzīves apstākļiem un pārtraukumiem, slimību sasaistītam un kariem, Morihejs jau pēc pavisam neilga laika perioda mērķtiecīgi īstenoja savus plānus. Ievērojamu meistaru pavadībā viņš apguva dažādus džiu-džitsu novirzienus un zobena pārvaldīšanas mākslu (ken-do).

Aikido pamatu vizuālā shēma