Aikido ir veco austrumu cīņu mākslu pēctecis. Tas iekļauj sevī japāņu cilvēka priekšstatu par sevis pilnveidošanu, ceļu uz harmoniju. Ne velti vārds “aikido” nozīmē “enerģijas apvienošanās ceļš”, “ceļš uz vareno harmoniju”. Aikido japāņiem ir ne tikai divcīņas veids, bet dvēseles un prāta stāvoklis, daļēji dzīves jēga. Otra neatņemama šīs cīņu mākslas daļa ir tieksme pēc savstarpējās cieņas cilvēku vidū.
Vārds “aikido” sastāv no trim daļām, katrai ir sava filozofiskā nozīme. “Ai” tulkojams kā apvienojums, saskaņojums; “Ki” – kā enerģija; “Do” – kā ceļš, kas ved uz cīņu mākslas apgūšanu izmantojot praktisko paņēmienu apzināšanas metodes ar intuīcijas palīdzību. Cīņu mākslas aikibudo gala mērķis ir cilvēka pilnveidošanās un garīgās brīvības ceļš. Šis ceļš ir pieejams ikvienam, jo katram cilvēkam ir slēptas garīgas un fiziskas spējas, kas palīdz saprast apkārtējo pasauli.
Aikido ir unikāla cīņas māksla, kuras pamatā ir nevis konfrontācija un sāncensība, bet saskanīga kustība un pretinieka spēka izmantošana. Šo cīņas mākslu izveidojis O’Sensejs (Lielais Skolotājs) Morihejs Uešiba (1883 – 1969), apvienojot tajā savu lielo japāņu cīņas mākslu pieredzi, reliģiskos pārdzīvojumus un dziļu Visuma likumu izpratni.
Daudzu Aikido tehniku pamatā ir darba principi ar zobenu un šķēpu, taču visvairāk Aikido ir ietekmējis Aiki-jutsu – Daito Ryu skolas pašaizsardzības māksla, ko Uešiba apguva leģendārā skolotāja Sokaku Takedas vadībā. Aikido tehnika daudzējādā ziņā ir tuva ju-jutsu (jiu-jitsu, džiu-džitsu) paņēmieniem, bāzes paņēmieni ietver virkni metienu, sāpīgu satvērienu un pieturēšanu. Aikido tehnikas principi balstās uz partnera spēka un ātruma pieņemšanu un izmantošanu, viņa kustības, ķermeņa, svara kontrolēšanu. Tas tiek panākts ar nepārtrauktu apļveida kustību, elpošanas spēka, pareizas distances un daudz kā cita palīdzību, taču, galvenokārt, pateicoties pilnīgai savas kustības kontrolēšanai un sava ķermeņa un apziņas vienotībai.
Tomēr Aikido ir ne tikai efektīvu cīņas paņēmienu komplekss. Aikido balstās uz O’Senseja izpratni, ka cīņas mākslas būtība nav iznīcināt pretinieku, bet gan tieši otrādi, tā kalpo konflikta novēršanai, tā ir augstākā rūpju un mīlestības izpausme, sava gara attīstīšanas un izzināšanas ceļš. Tieši tāpēc Aikido nav sacensību un sparingu, bet treniņos īpaši tiek uzsvērts, ka pret partneriem un viņu iespējām ir jāizturas uzmanīgi un ar cieņu. Un tieši tāpēc viena no vispopulārākajām Pamatlicēja devīzēm bija “Masakatsu Agatsu” – “Īsta uzvara ir uzvara pār sevi”.
